|
Šorīt bija man piedzīvojums autobusā. Tas notika tā. Iekāpis autobusā, es izdomāju, ka negribās braukt pa zaķi un ir jānopērk biļete. Tā arī izspraucos cauri visam autobusam līdz konduktorei un, sniegdams piecdesmit santīmu monētu,
saku konduktorei...
Es: Gribu būt godīgs pasažieris un nopirkt biļeti.
Konduktore sniegdama man biļeti un divdesmit santīmus: Pasažierim nav jābūt godīgam, viņam ir tikai jānopērk biļete.
Es pamanīdams, ka man izdod desmit santīmus par maz: Hei, jūs man izdevāt desmit santīmu par maz!
Konduktore dod man vēl divdesmit, laipnā balsī: Še, ņem, man nav žēl. Un ej sameklē sev brīvu vietu kur sēdēt.
Es: wtf?
Es, zinādams, ka brīnumiem nejautā, kāpēc tie notiek, aizeju nostāk un apdomāju notikušo. Kas tas bija? Dievs man nupat atlīdzināja par godīgumu? That's all you got, man? Domāju pie sevis. Bet tas vēl nav viss. Kautkad vēlāk es dzirdu, ka kāda tantiņa prasa konduktorei kautkādu ielu.
Konduktore: Es jau nezinu visu Rīgu. Es zinu tikai Čaka ielu un Brīvības ielu.
Tantiņa kaut ko konduktorei saka, ko es nevaru sadzirdēt
Konduktore: Pajautājiet saviem bērniem, mazbērniem. Varbūt viņi zinās to ielu.
Tantiņa: Bērni mani grib tikai uz kapsētu.
Konduktore savā superlaipnajā balsī: Kapsēta? Nē, ir tikai Paradīze un Elle. Es ticu Dievam.
Tie nebija visi dialogi, bet es visu nevarēju sadzirdēt. Nu tad kas tas bija? TTP tik ļoti trūkst darbinieku, ka viņi pieņem darbā frīkus un reliģiskos fanātus? Kā jau es teicu: ja jautāsi brīnumam, kāpēc tas notiek, tas pazudīs.Current Mood:  thoughtful |
|
Ir tikai trīs lietas vajadzīgas: čujs, ņuhs un poņa.
by Švāns (nu tas, kas vada to viktorīnu) |